Pilnībā izvairīties nevar, bet būt soli priekšā gan – kas jāzina par prostatas vēzi

Vīrieši nereti tiek pelti par savu paviršo attieksmi pret veselību, taču taisnības labad jāteic – ne visas ligas par sevi liek manīt, vismaz ne uzreiz. Viena no tādām ir prostatas vēzis, kas jau ilgstoši ir biežākā onkoloģiskā saslimšana vīriešiem Latvijā. Lai arī diagnoze vēzis, visticamāk, izklausās draudīgi, tā nebūt nenozīmē nāves spriedumu, un, esot tai soli priekšā, iespējams dzīvot kvalitatīvu dzīvi.

2022. gada 28. novembrī 13:58

Prostata jeb priekšdziedzeris ir specifisks vīriešu orgāns, kas atrodas tieši zem urīnpūšļa. Tai cauri iet urīnizvadkanāls, un prostata būtībā ir vīrišķais dziedzeris, kas nodrošina daudz dažādas funkcijas, tostarp lielā mērā ir atbildīgs par reproduktīvo funkciju.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

“Cik nepieciešams tas ir vīrieša dzīves pirmajā pusē, tik daudz rūpju tas var sagādāt viņa dzīves otrajā pusē,” “tv3.lv” norāda Latvijas Urologu asociācijas valdes loceklis un Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas urologs Juris Jansons. Vispirms jāņem vērā, ka, vīrietim novecojot, šis dziedzeris turpina augt un, tam palielinoties, nereti rada apakšējo urīnceļu simptomus, kad ir traucēta urīna uzkrāšana vai izvadīšana. Tāpat daļai vīriešu attīstās prostatas vēzis.

Prostatas vēzis – biežāk sastopamā onkoloģiskā saslimšana vīriešiem

Prostatas vēzis ir biežākā onkoloģiskā saslimšana vīriešiem Latvijā, taču, kā uzsver Jansons, tā arī ir biežākā onkoloģiskā saslimšana vīriešiem visā pasaulē. Savukārt tā galvenie konkurenti ir plaušu un korolektārais jeb resnās un taisnās zarnas vēzis.

Kāpēc tas ir tik izplatīts? Galvenais prostatas vēža riska faktors ir novecošana. “Kopējā veselības aprūpe un dzīves kvalitāte it visur ar katru gadu uzlabojas, līdz ar to arvien vairāk cilvēku nodzīvo garāku mūžu, un attiecīgi arī arvien lielākai daļai vīriešu ir risks saslimt ar prostatas vēzi. Piemēram, kādā nesenā pētījumā apkopoti 19 valstu novērojumi pēcnāves autopsijās vīriešiem vecumā no 70 līdz 79 gadiem, kur prostatas vēzi konstatēja ap 33% vīriešu, turklāt klīniski nozīmīgs vēzis jeb tāds, no kura varētu arī nomirt, bija aptuveni 11%,” skaidro Jansons.

Tas nozīmē, ka ar katru desmitgadi risks saslimt ar prostatas vēzi ievērojami pieaug. “Ja ar prostatas vēzi 40 gadu vecumā slimo vien retais un es savā praksē šādus vīriešus esmu redzējis vien pāris, tad pie 50 gadu vecuma saslimstība ar šo onkoloģiju pieaug. Tāpēc visā pasaulē notiek prostatas vēža skrīningi, kur vīriešus aicina vispirms iet pie ģimenes ārsta, pēc tam pie urologa, bet pēc konkrēta vecuma aicina veikt arī regulāras prostatas specifiskā antigēna jeb PSA analīzes,” stāsta urologs.

Jānorāda, ka liela loma prostatas vēža attīstībā ir iedzimtībai – ja ģimenes slimību vēsturē ir kāda onkoloģija, nākamajām paaudzēm vēža risks pieaug. Tas nozīmē, ka risks saslimt ar prostatas vēzi ievērojami pieaug, ja kādam no tuvākajiem radiniekiem vīriešiem bijis prostatas vēzis.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Taujāts, vai kaut kādā veidā iespējams risku saslimt ar prostatas vēzi mazināt, Jansons skaidro, ka priekšdziedzera vēža attīstībā dzīvesstila jautājumiem, kuri spēlē lielu lomu lielā daļā citu vēžu attīstībā, ir nosacīti vismazākā ietekme. Līdz ar to nav nekā tāda, ko vīrietis varētu darīt, lai no prostatas vēža mērķtiecīgi izvairītos. Taču iespējams būt tam soli priekšā, vēzi priekšlaicīgi atklājot – agrīnās stadijās, kad pieejamas visas ārstēšanas metodes un iespējams sasniegt labāko rezultātu.

Nav jābūt simptomiem, lai slimotu ar prostatas vēzi

Runājot par to, kā atpazīt prostatas vēzi, Jansons uzsver – bieži vien lielā daļā onkoloģijas brīdī, kad pacientam jau novērojami kādi vēža izraisīti simptomi, sagaidāmais rezultāts vairs varētu nebūt iepriecinošs. Citiem vārdiem – ja parādās manāmu simptomu, šī slimība, iespējams, ir aizgājusi par tālu.

Tāpat jāņem vērā, ka prostatas novietojuma dēļ simptomi, kurus piedzīvo vīrietis, var liecināt ne tikai par vēzi, bet arī kādu citu problēmu. Piemēram, pie apakšējo urīnceļu simptomiem (traucētas urīna izvadīšanas vai uzkrāšanas) varētu būt vainojams kā prostatas vēzis, tā arī labdabīgas prostatas hiperplāzija jeb labdabīga prostatas palielināšanās. Tāpēc ļoti svarīga ir urologa spēja identificēt potenciālos pacientus ar augstāko saslimšanas risku un savlaicīgi veikt nepieciešamos izmeklējumus.

“Visi šie simptomi nav specifiski konkrētai slimībai. Tie var vienkārši norādīt uz kaut kādu problēmu, un urologa darbs ir to atšķetināt. Patiesībā pacienti bieži vien teiks: “Zini, es neko nejūtu, man taču viss kārtībā. Es tikai uztaisīju analīzes, un ģimenes ārsts mani nosūtīja pie urologa.” Tā ir viena no biežākām frāzēm pacientam ar prostatas vēzi, līdz ar to nav jābūt simptomiem, lai tev būtu prostatas vēzis,” norāda Jansons.

Arī Latvijā diagnostikā izmanto jaunākās tehnoloģijas

Jansons stāsta, ka ar katru gadu ārstu darba kvalitāte visā pasaulē uzlabojas, jo nepārtraukti notiek uzlabojumi diagnostikas procesos – kādā veidā riska pacienti tiek identificēti, kā izmeklēti utt. Ļoti lietu lomu agrīnā diagnostikā spēlē jau pieminētais PSA, kas ir marķieris, kuru iegūst, veicot laboratoriskas asinsanalīzes. “Tā ir ļoti ikdienišķa asins analīze, kuru var veikt katru reizi kopā ar citām asinsanalīzēm. Ieviešot šīs analīzes plašākā apritē, ievērojami samazinājies novēloto jeb ielaisto prostatas vēzu skaits,” skaidro Jansons un piebilst, ka pagājušajā gadā Latvijā ieviests prostatas vēža skrīnings, kur vīrieši var veikt valsts apmaksātas PSA analīzes.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Tiesa, nepietiek tās vienreiz uztaisīt un par tām aizmirst. Lai šīs analīzes būtu labi interpretējamas un saprotamas, PSA analīzēm jābūt rutīnas praksei vīriešiem pēc 50 gadu vecuma. Tas ļauj sekot līdzi marķiera dinamikai, vai tas ir nemainīgs vai pakāpeniski pieaug. Un tad var uzdot jautājumu – kāpēc tas pieaug? Jansons atzīmē, ka PSA var pieaugt ne tikai prostatas vēža gadījumā, bet arī pie traumām, infekcijām un fiziskas pārslodzes, tādēļ svarīgi šīs analīzes veikt regulāri.

Eiropas Savienības vadlīnijas nosaka, ka pirmoreiz šādas analīzes būtu jāveic 40 gadu vecumā, lai noteiktu, vai vīrietis ir augsta vai zema riska pacients. Ja PSA analīze ir virs 1 ng/ml, vīrietim ir paaugstināts risks dzīves laikā saskarties ar prostatas vēzi, un atkārtotas pārbaudes jāsāk veikt no 45 gadu vecuma. Savukārt, ja PSA ir zem 1 ng/ml, par atkārtotām pārbaudēm var sākt domāt ap 50 gadiem.

Jansons piebilst, ka PSA analīzes no 45 gadu vecumu būtu obligāti jānodod arī tiem vīriešiem, kuru ģimenē ir onkoloģisko saslimšanu vēsture, piemēram, tēvam vai brālim.

Jāteic, ka ar PSA analīzi prostatas vēža diagnostikai vien nepietiek. Jansons uzsver, ka Latvijā varam lepoties ar urologiem, kas strādā pasaules līmenī – mūsu diagnostikas un ārstēšanas metodes kvalitātes ziņā neatpaliek no citu Eiropas valstu principiem. Ja ir pamatotas aizdomas, ka vīrietim ir prostatas vēzis – pie izmainītām PSA analīzēm vai citām aizdomām uzreiz pacientam netiek nozīmēta prostatas biopsija. Tā vietā pacientam tiek veikts magnētiskās rezonanses izmeklējums, kurā iespējams diezgan precīzi pateikt, vai vīrietim ir klīniski nozīmīgs vēzis. Attiecīgi tikai tos pacientus, kuriem ir pamatotas bažas – kuriem ir paaugstināts PSA un kuru magnētiskās rezonanses izmeklējums ir aizdomīgs – nosūta uz biopsiju.

Un arī nākamajā prostatas vēža diagnostikas solī Latvijā tiek izmantotas jaunākās tehnoloģijas – magnētiskās rezonanses izmeklējumu sapludināšana ar ultrasonogrāfijas reālā laika attēliem brīdī, kad tiek ņemti biopsijas paraugi. “Tas nozīmē, ka ievērojami uzlabojas biopsijas precizitāte. Tas būtiski uzlabo diagnostikas kvalitāti, kas ir izšķiroša pacienta tālākās ārstēšanas izvēlē,” skaidro Jansons.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Prostatas vēzi nevajag uzlūkot kā nāves spriedumu

Ja prostatas vēzis tiek diagnosticēts, iespējamā rīcība var būt dažāda, ko noteiks vēža forma jeb agresivitāte. Daļā gadījumā vēzis var būt tāds, kuru var neārstēt un vienkārši novērot. Jansons stāsta, ka vairums pacientu no prostatas vēža nenomirs, bet gan ar to sadzīvos un kopā novecos, taču daļu prostatas vēžu tomēr ir nepieciešams ārstēt.

“Agrāk aiz bailēm, ka diagnostika nav pietiekami akurāta, lielāko daļu pacientu ārstēja. Te jāņem vērā, ka šīs ārstēšanas metodes ne vienmēr ir tik saudzīgas un tām tomēr piemīt sava toksicitāte jeb kaitējums. Attiecīgi, uzlabojoties diagnostikas iespējām, varam diezgan precīzi atsijāt tos pacientus, kuriem tiešām ārstēšanu vajag, bet kurus var tikai novērot,” skaidro urologs un piebilst: “Domāju, ka tas visiem vīriešiem ir ļoti liels ieguvums.”

Vadošā ārstēšanas metode joprojām ir ķirurģija, pēc kuras pacientiem var būt dažādas pakāpes nesaturēšana jeb inkontinence vai arī erektilā disfunkcija – nespēja sasniegt pilnvērtīgu erekciju. Pieejama arī staru vai medikamentozā terapija. Savukārt pēdējos gados, pilnveidojoties diagnostikas kvalitātei, būtisku lomu prostatas vēža gadījumā sāk ieņemt arī fokālā terapija. Šī ārstēšanas stratēģija paredz, ka ja vēža lokalizāciju dziedzerī var precīzi noteikt, tad ar augstu precizitāti var ārstēt arī konkrēto reģionu dziedzerī, saglabājot prostatu un neiejaucoties ķirurģiskā veidā.

Latvijā šim nolūkam izmanto ultraskaņu jeb augstas intensitātes fokusētu ultraskaņu. Tas nozīmē, ka vēzis tiek ārstēts neinvazīvi, bez griezieniem vai ilgas atveseļošanās laika slimnīcā. Vēzis tiek lokalizēts, pierādīts ar precīzu biopsiju un izsvilināts, taisnajā zarnā ievadot ultrasonogrāfijas zondi. Attiecīgi pacienta ārstēšana aizņem vienu dienu, un tās pašas dienas vakarā pacients var doties mājās.

Jansons uzsver, ka, lai arī diagnoze vēzis, visticamāk, izklausās draudīgi, prostatas vēzis nebūt uzreiz nenozīmē nāves spriedumu. “Prostatas vēzis noteikti nav tā slimība, no kuras mūsdienās jāmirst. Iepazīstoties ar šo slimību un savu urologu, ļoti daudzi pacienti spēj dzīvot ļoti kvalitatīvu dzīvi kā ar ārstēšanu, tā arī bez. Tā kā tas nav bieds, tas nav nāves spriedums – uz to tā nevajadzētu skatīties.”

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Tiesa, ja reiz šāda diagnoze noteikta, arī pēc vēža izārstēšanas jārēķinās – ja tev ir bijis vēzis, tas paredz, ka tev jābūt modram un jānovērojas, veicot PSA analīzi. Ja analīzes atkal pasliktinās, tas var liecināt, ka vēzis atgriežas. Taču Jansons mierina – par laimi tādā gadījumā vēl ir pieejamas visas citas ārstēšanas metodes, kuras nav izmantotas iepriekš.

Tāpat kā mīlestība, tavs pirmais ārsts var nebūt mūža ārsts

Jāteic, ka vīrieši bieži vien tiek pelti par paviršo attieksmi pret savu veselību. Jautāts, kā tad īsti ir, Jansons tomēr vīriešus steidz aizstāvēt un pat uzteic – lielākā daļa ir ļoti atbildīgi pret savu veselību. “Mēs mīlam vīriešus gānīt, ka viņi neiet pie ārstiem, neko nedara, bet viņš jau varbūt nezina, ka pie ārsta jāiet, jo problēma netraucē. Tie vīrieši, kuriem tiek identificēts audzējs vai risks saslimt ar šo saslimšanu, ir klāt, izpilda visus uzdevumus,” stāsta urologs.

Protams, ir līdzestīgāki un mazāk līdzestīgi, bet šādi pacienti ir gan starp vīriešiem, gan sievietēm, gan bērniem jeb visās pacientu grupās. Vīrieši ir diezgan atbildīgi, bet viņus, iespējams, vairāk jāpamudina aiziet pie ārsta nekā citus, jo viņi bieži vien ir vairāk noslogoti, strādājot un domājot par citiem uzdevumiem, kur veselība nav primārā, min Jansons.

Viņš piebilst, ka tie, kas atnāk pie urologa, saprot, ka urologs ir savējais ārsts. Urologs saprot vīriešu valodu, saprot, kas ir vīrietis, un šiem pacientiem pēc vienas vizītes vairs nav problēmu aiziet arī uz trešo, ceturto vai piekto vizīti. Tā teikt šī taciņa vienkārši ir jāparāda, un viņi pa to ies.

Vēl jāatzīmē, ka ne tikai vīrieši, bet arī sievietes tomēr nereti vairās iet pie urologa, jo no ārsta zināmā mērā baidās vai vismaz kautrējas. Kāpēc bijībai pret urologu nevajadzētu būt? Jansons pauž, ka būtu jāsāk ar vizīti pie ģimenes ārsta, lai noskaidrotu kādiem veselības jautājumiem un kādā vecumā būtu jāpievērš pastiprināta uzmanība. Būtiskākais ir tas, ka vīrietis par savu veselību sāk interesēties pirms 40 gadu vecuma sasniegšanas, un pēc tam kaut kādā vecumā var iepazīties ar savu urologu.

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

“Bet jāsaprot, ka tāpat kā ar mīlestību, tavs pirmais ārsts, ļoti iespējams, nebūs tavs mūža ārsts. Dažkārt ir vērts paskatīties apkārt un pameklēt to, kas tev vislabāk der. Ja tev nepatīk viens urologs, aizej pie cita. Tāpat, ja nepatīk viens ģimenes ārsts, ej pie cita. Tu neesi ar viņiem laulāts,” noslēgumā teic Jansons.

Ziņo par kļūdu rakstā

Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.

Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Saturs turpinās pēc reklāmas

Reklāma

Reklāma aizvērsies pēc 0 sekundēm