Saņem paziņojumu par svarīgākajām ziņām, līdzko tās ir publicētas tv3.lv! Pieteikties
Runcim simts. Pieminot izcilo režisoru Pēteri Pētersonu jubilejā
Šodien, 24. maijā, režisoram, dramaturgam Pēterim Pētersonam sauktam par Runci (1923 – 1998) būtu apritējuši 100 gadi. Pēteris Pētersons ir viens no spilgtākajiem latviešu dzejas teātra režisoriem, dramaturgs, teātra teorētiķis un kritiķis, kā arī tulkotājs. Viņa radītais dzejas teātris un arī leģendārā izrāde, kas balstīta Aleksandra Čaka dzejā “Spēlē, Spēlmani!” ierakstīti Latvijas kultūras kanonā.
Pēteris Pētersons dzimis Rīgas Jūrmalā dramaturga Jūlija Pētersona (1880–1945) ģimenē. Mācījās Rīgas Franču licejā (līdz 1942) un Nacionālā teātra aktieru kursos (1943). Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās un nokļuva “Kurzemes katlā”. Pēc kara kā aktieris strādāja Dailes teātrī un studēja romāņu filoloģiju Latvijas Universitātē, vēlāk režiju Teātra institūtā (līdz 1953). Dramaturģijā debitēja 1947. gadā ar lugu “Cilvēks oktobra vējā”, bet atzinību ieguva ar pirmo lugu dzejā “Man trīsdesmit gadu” (1962).
Visu dzīvi P. Pētersons ir saukts arī par Runci. P. Pētersons stāstījis, ka iesauka Runcis viņam nāk līdzi jau kopš dzimšanas – tā viņu pirmajā dienā esot nosaukusi māte Eiženija. Atceroties savu tēvu apaļajā jubilejā, P. Pētersona meita, tulkotāja, Latvijas Nacionālās bibliotēkas atbalsta biedrības direktore Kārina Pētersone LR3 radio raidījumā “Vai zini?” atklāj: “Viens no biežākajiem viesiem mājā bija Eduards Smiļģis, kurš ģimenes un draugu lokā tika saukts par Runča krusttēvu. Runcis atceras, kā bērnībā spēlējies ar Smiļģi un pat jādelējis viņam uz muguras. Acīmredzot tēva un krusttēva iespaidā Runcis jau no agrām dienām redzēja sevi kā teātra pasaulei piederīgu, un jau septiņu gadu vecumā saraksta savu pirmo lugu “Pazudusī soma” (1931).”
Viņa talants bija daudzpusīgs – P. Pētersons darbojies teātra režijas, dramaturģijas, teorijas un kritikas laukos, no 1964. līdz 1971. gadam bija Dailes teātra galvenais režisors, bijis arī tulkotājs, publicists un sabiedrisks darbinieks.
“Jau no bērna dienām Runcis teju katram ģimenes loceklim veltījis kādu dzejoli, kur dzirkstī humors un asprātīgas rīmes – talants, kurš vēlāk visspilgtāk izpaužas Pētersona tulkojumos – lugās un muzikālu darbu libretos, piemēram operetes “Sikspārnis” pārlikumā latviski. Jau vēlākos gados vārsmas veltītas arī viņa daudzajām tantēm, kopskaitā piecām, krustmātei Luīzei Bērziņai un tēva un mātes māsām, kas visas šajā Latvijai skarbajā laikā kļuvušas par atraitnēm un kuras visas savas vecumdienas sagaida, Runča un Pētersonu ģimenes aprūpētas un pavadītas mūžībā,” atmiņās dalās režisora meita K. Pētersone.
Dailes teātra māksliniecisko vadību Pēteris Pētersons pārņēma no kultūras kanonā iekļautā režisora Eduarda Smiļģa (1886–1966). Pēteri Pētersonu lielā mērā var uzskatīt par viņa darba turpinātāju. Smiļģa Dailes teātrī izkoptais spēles teātra virziens izcēlās iepretim reālpsiholoģiskajai skolai, kas tradicionāli dominējusi Latvijas teātrī. Arī Pētera Pētersona dzejas teātris turpināja spēles teātra virzienu. Eduards Smiļģis nosacītās teātra formas radīja ar savas ģeniālās intuīcijas palīdzību, savukārt Pēterim Pētersonam bija ļoti plašas teorētiskās zināšanas, raksta Maija Treile “kulturaskanons.lv”.
Pēteris Pētersons dzejas teātra žanrā iestudējis izrāžu triloģiju – Imanta Ziedoņa “Motocikls” tapa 1967. gadā Dailes teātrī, savukārt Aleksandra Čaka “Spēlē, spēlmani!” un Vladimira Majakovska “Mistēriju par Cilvēku” Pētersons 1972. un 1974. gadā iestudēja Jaunatnes teātrī pēc tā galvenā režisora Ādolfa Šapiro (1939) uzaicinājuma. Izrāde “Spēlē, spēlmani!” Latvijas kultūras kanonā izcelta arī atsevišķi, tā piedzīvoja milzīgu popularitāti un repertuārā bija sešpadsmit sezonas.
Pētersons vadījis arī Rīgas Latviešu biedrību (1993 – 1998), Latvijas Starptautisko teātra institūtu, Allianse Francaise, bijis dramaturģijas konsultants Latvijas Rakstnieku savienībā, viens no Latvijas Inteliģences apvienības dibinātājiem un deputāts Rīgas domē, kā režisors veidojis gan 1988. gada folkloras festivālu “Baltica”, gan koncertu Mežaparkā 1988. gada 7. oktobrī pirms Tautas frontes dibināšanas kongresa, gan pirmos atjaunotās Latvijas Vispārējos Dziesmu svētkus 1990. gadā.
Latvijas Pasts izdod jaunu pastmarku un aploksni, atzīmējot ievērojamā latviešu režisora, tulkotāja, dramaturga un sabiedriskā darbinieka Pētera Pētersona 100.dzimšanas dienu. Filatēlijas jaunumus sākotnēji varēs iegādāties lielāko pilsētu pasta nodaļās, kā arī Latvijas Pasta e-veikalā. Pastmarkas pirmās dienas zīmogošana paredzēta 2023. gada 24. maijā Rīgas 10. pasta nodaļā Elizabetes ielā 41/43, Rīgā, no pulksten 9.00 – 18.00.
Filatēlijas izdevumu dizaina autors ir mākslinieks Jānis Strupulis, kurš uz filatēlijas izdevumiem attēlojis P. Pētersona portretu.
25. maijā pulksten 19.00 Rīgas Latviešu biedrības Zelta zālē režisora, dramaturga un sabiedriskā darbinieka Pētera Pētersona 100. jubilejai veltīts atmiņu vakaru “Pēteris Pētersons un Rīgas Latviešu biedrība. Personīgi.”
Stāstos un atmiņās sarīkojumā dalīsies P. Pētersona līdzgaitnieki Rīgas Latviešu biedrībā – literatūrzinātnieks Ilgonis Bērsons, filozofs Edgars Mucenieks, arhitekts Jānis Krastiņš, kultūras un sabiedriskās darbinieces Māra Kokina un Mirdza Stirna, kā arī P. Pētersona ģimene. Pasākumā ielūkusies foto un video atmiņās no P. Pētersona laikabiedru privātajiem un RLB arhīva. Izskanēs dziesmas no P. Pētersona izrādēm Rīgas Latviešu biedrības Koris “Austrums” izpildījumā (muzikālais vadītājs – Ārijs Šķepasts).
Ērika Hānberga jaunākajā grāmatā “Amizantais? Katram savs Imants Ziedonis” režisora P. Pētersona meita dalījās ar Imanta Ziedoņa apsveikumu režisoram 75 gadu jubilejā:
“Pigu viņš rādīja. Piedzimis bija pigas zīmē.
Ērmotus veidus vēroja. Māžojas līdzi.
Teiksmainus lielumus meklēja vai itin visur.
Eņģeļus budēļos laida un budēļus debesīs cēla.
Runāja skabargu runas zvaigžņotiem žestiem.
Itin ne nieka neizdomādams par sekām.
Meteorizēts, metaforizēts, minimalizēts metrs.
Pārmijnieks, kurš vilcienus atlaiž pa citām sliedēm.
Ēverģēlis, enciklopēdisks, erotomāns.
Tenors – ar balsi, kas konservu bundžas var atgriezt.
Esības jokus mīlošs traģiķis pasaules bīnē.
Raidītājs, radītājs, skatuves dēļu rubinātājs.
Sajūgu nerakstā rakstīdams trakulīgs autobraucējs.
Odu meistars. odu ēst līdumnieks Apšuciema priedēs.
Neba jau velti Dievs viņu sūtījis šeitan –
Atzīmēt laiku un vietu ar šitādu vīru.
Mēs tevi bijājam, mēs tevi cienām, kas zina, varbūt mīlam.”
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
