Saņem paziņojumu par svarīgākajām ziņām, līdzko tās ir publicētas tv3.lv! Pieteikties
Dzimšanas dienā pieminam izrādes "Jērādiņa" un mazo cilvēku lomu attēlotāju, aktieri Pēteri Liepiņu
Šodien aktieris Pēteris Liepiņš (28.05.1943. – 10.05.2022.) svinētu 80. jubileju. Vairāk nekā piecdesmit gadu laikā Pēteris Liepiņš ir nospēlējis aptuveni 150 lomas teātrī, un vēl daudzas – kino. “Filmās man parasti dod tā saukto mazo cilvēku lomas, galvenokārt epizodiskas,” sarunā par kino lomām bija teici jubilārs.
Neaizmirstamās lomas Dailes teātrī
Pēteris Liepiņš bija Dailes teātra aktieris kopš 1966. gada. Pēc Ērgļu vidusskolas beigšanas un dienesta Padomju Armijā viņš iestājies Pētera Pētersona vadītajā Dailes teātra IV studijā, kuru beidza 1971. gadā, kad Pētersons vairs nav Dailes teātra galvenais režisors un ir sācies Arnolda Liniņa laiks Dailē.
“Pētera Liepiņa personībai piemitusi retā īpašība vērties pasaulē ar bērnišķīgu pirmreizīgumu, kas reakcijai piešķīrusi ne tikai ļoti dabisku izteiksmi, bet arī īpašu trauslumu. Kopā ar puiciski sprigano vitalitāti, artistisku temperamentu un personības silto starojumu veidojies unikāls kodols, kas piepildījis Pētera Liepiņa tēlus, padarot tos īpašus, neaizmirstamus. Viņš bija vientiesīgais un gaišredzīgi viedais Izašars Arnolda Liniņa veidotajā Raiņa traģēdijas “Jāzeps un viņa brāļi” (1981) iestudējumā un Sančo Pansa – zemes cilvēks ar savu gudrību – M. de Servantesa “Donā Kihotā” (1984). Viņš bija Dullais Dauka Kārļa Auškāpa iestudējumā (1986). Vairākām paaudzēm Pēteris Liepiņš paliks atmiņā no izrādēm “Jērādiņa” (1982, 2009, 2016) un “Ķēniņa Mikabikas raibie svārki” (2001), un, protams, ar neatkārtojamo Jefiņu no J. Dreslera “Jefiņš saka: “Akurāt īstā brīdī esmu klāt!” (1993),” pieminot aktieri jubilejā raksta Dailes teātris.
Beidzamos gados Pēteris Liepiņš nospēlējis spilgtas tēva lomas – Kārli A. Ščerbaka lugas “Balta vārna melnā krāsā” (2018) iestudējumā, Henku Š. Grenana “Alvas sievietē” (2019), un viņa pēdējā loma paliek Tēvs Intara Rešetina iestudētajā F. Zellera “Mātē” (2020).
Pētera Liepiņa akcenti kino lomās
Daudzas no Pētera Liepiņa epizodiskajām lomām iemirdzas kā iederīgi akcenti filmu kopējā zīmējumā.
“Filmās man parasti dod tā saukto mazo cilvēku lomas, galvenokārt epizodiskas. Spēlēt epizodē ir reizē vieglāk un grūtāk nekā galvenajā lomā. Vieglāk, jo mazāks apjoms. Grūtāk, jo… mazāks apjoms. Uz ekrāna jāparādās varbūt vienu vai divas reizes un tajās pašās par tēlu jāpasaka viss. Un turklāt jācenšas palikt skatītāja atmiņā,” teica aktieris P. Liepiņš jau 1985. gadā intervijā Ingai Jērumai žurnālā “Kino”.
P. Liepiņa kino epizodes atrodamas filmās “Vella kalpi Vella dzirnavās” (1972), kur viņš vairāk laika pavadījis ar zirgiem stallī, nevis ar cilvēkiem uzņemšanas grupā, un “Pūt, vējiņi!” (1973), kur pirmo un vienīgo reizi uz ekrāna vienā kadrā Pēteris saticies ar brāli Edgaru Liepiņu – “varbūt Piesis mūs speciāli nofilmēja kopā”, vēlāk teica P. Liepiņš. Savā radošajā mūžā aktieris ar Gunāru Piesi vēlreiz satikās 1990. gadā, nospēlējot Samtcepures lomu Annas Brigaderes pasaku lugas “Maija un Paija” ekranizācijā.
Hronoloģiski pirmā filma ir Rolanda Kalniņa nepabeigtais darbs “Piejūras klimats” (1974), kur P. Liepiņš ir viens no galvenās un dekoratīvi amizantās puišu trijotnes (kopā ar Ivaru Kalniņu un Dzintaru Veitu), galvenā varoņa draugs Guntis Ruģēns.
Arī nākamajā darbā, Aloiza Brenča detektīvfilmā “Dāvanas pa telefonu” (1977), P. Liepiņa atveidotais tēls, mašīnista Pētersona palīgs Zigis, svarīgākajos brīžos ir blakus galvenajam varonim.
Vēl nozīmīgāku vietu attiecīgās filmas stāstā ieņem galvenā varoņa, komponista Laimoņa Paruma draugs, gleznotājs Hūberts Rolanda Kalniņa divsēriju filmā “Tapers” (1989). Šim P. Liepiņa atveidotajam varonim ir liela ietekme uz filmas varoņa likteni un arī reāls prototips, gleznotājs Leo Kokle (1924–1964).
Aizkustinošu epizodisku lomu P. Liepiņš nospēlē Oļģerta Dunkera filmā “Dārzs ar spoku” (1983) – kultūras nama elektriķi, kurš ļoti mīl savu mazo dēlēnu, filmas stāsta centrā izcelto Albīnu, tomēr rakstura vājuma un iedzeršanas dēļ nav spējīgs uzņemties atbildību par zēnu.
Par režisora Arvīda Krieva kriminālfilmu “Aveņu vīns” (1984) un savu varoni Vili P. Liepiņš teicis: “Loma ir interesanta tāpēc, ka mans varonis tajā kompānijā vienīgais zina, cik daudz naudas viņam vajag. Divus tūkstošus dzīvoklim 119. sērijas mājā, un ne graša vairāk. Tieši ar savu konkrētību viņš “krīt ārā” no pārējā ansambļa.”
Režisora Pētera Krilova spēles īsfilmā “Kā mēs aizgājām no mājām” (1986), kas veidota pēc Latvijas literatūras klasiķa Jāņa Jaunsudrabiņa stāsta, P. Liepiņš nospēlējis brīnišķīgi komisku lomu – bēgļu ceļā satiktu lauku saimnieku Brimerberģi, kurš labprāt izliekas par smalku kultūras pazinēju, bet patiesībā ir mantrausīgs skopulis.
Režisora Dāvja Sīmaņa pirmajā spēlfilmā “Pelnu sanatorija” (2016) P. Liepiņš atveido karalaika klīnikas pacientu Bossi ar traģisku likteni, atklājot savus aktierspēles dotumus plašā amplitūdā.
Seriāls “UgunsGrēks”
Pēteris Liepiņš seriālā “UgunsGrēks” pirmajā sezonā atveidoja Laimoni Blumbergu. Rasmas vīrs, ko seriālā atveidoja Dailes teātra kolēģe Indra Briķe, aiz muguras Aivaram viesnīcā organizēja striptīza vakarus. Vīrs, kura sieva saindējās ar Laimoņa produktiem, viņu nogalināja. Seriālā viņš bija viesu nama “Stabulītes” saimnieks.
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!
