Iespaidīgākais no skaistajiem skatiem Melnkalnē: Ņegoša mauzolejs kalna virsotnē

Ņegoša memoriālu apmeklēju jūnija sākumā, brauciena laikā uz Melnkalni, ko organizēja ukraiņu tūroperators “Join up!”, un droši varu teikt, ka skats no tā bija iespaidīgākais, kādu redzējām. Šeit jāatzīmē, ka izsaucieni “ak, cik skaisti!” izskanēja visu brauciena laiku, tāpēc skaisto skatu latiņa mums bija visai augsta.

Iecienītajai piekrastes pilsētai Kotorai fonā slejas 1749 metrus augstais Lovčena kalns. Melnais kalns. Tas devis nosaukumu visai valstij – leģenda vēsta, ka itāļi, braucot no Venēcijas lūkojās uz to, saulei spīdot acīs, un tas izskatījies melns. Tāpēc iesauca šo vietu par Montenegro jeb Melno kalnu. Patiesībā tas ir zaļumzaļš un tikai pašā smailē akmeņains.

Lovčena kalns iemieso melnkalniešu likteni – tas bijusi kā klinšaina un droša sala Osmaņu un Venēciešu impēriju interešu saskares punktā, kur saglabājušies slāvi – melnkalnieši un serbi, raksta “Lonely Planet”.

Tevi varētu interesēt

12

Ceļotprieks 22.09.2023 12:49

Vēl tikai nedēļu Daugavas krasti izstaigājami sausām kājām

Ģimene 23.09.2023 11:40

Ģimenes hiperholesterinēmijas diena: Kā savlaicīgi atklāt un novērst kritiski augsta holesterīna izraisītus riskus

Dārzs un māja 22.09.2023 10:25

Pie skatītājiem atgriežas raidījums "Manas mājas ar IKEA"

Kalna pakājē, ērtā ielejas aizvējā ir arī senā galvaspilsēta Cetiņe. Tajā neparastā mikslī apskatāmas gan ļoti senas ēkas, piemēram, klosteris un pils, gan baroka stila villas, kur reiz bijušas vēstniecības un aristokrātu mājas, kas mijas ar brutālu sociālisma arhitektūru, kas saglabājusies no Dienvidslāvijas laika.

No Cetiņes pa neticami ainavisku kalnu ceļu savukārt viegli var uzbraukt arī kalnos un nokļūt otra augstākā kalna – Jezerski – virsotnē, Lovčena nacionālajā parkā. Tur atrodas melnkalniešu nacionālais lepnums – valdnieka Ņegoša mauzolejs ar fantastisku skatu uz Lovčena kalnu un visu plašo apkārtni līdz pat UNESCO mantojumā iekļautajam Kotoras līcim un vēl tālāk.

Ņegošs jeb Pjotrs II Petrovičs Ņegošs bija melnkalniešu nacionālais varonis – valdnieks, bīskaps, filozofs un dzejnieks, ko mēdz dēvēt arī par Balkānu Šekspīru. Viņš dzīvoja 19. gadsimtā, un melnkalnieši joprojām viņu atzīst par vienu no ievērojamākajiem melnkalniešu un serbu tautas pārstāvjiem.

Pjotrs II Petrovičs nomira jauns, 37 gadu vecumā, bet pirms nāves bija lūdzis viņu apbedīt Lovčena kalna virsotnē, kapelā, kas veltīta viņa priekšgājējam un onkulim Petaram I Petrovičam-Ņegošam. Viņš pats šo kapellu bija projektējis un pārraudzīja tās celtniecību 1845. gadā.

Jāsaka gan, ka mirušais valdnieks kalnā nevarēja atdusētis mierīgi. Pēc nāves viņš 1851. gada oktobrī ticis apglabāts Cetiņes klosterī, bet pēc tam tika izpildīta valdnieka vēlēšanās un viņa mirstīgās atliekas pārvestas uz Lovčenas kalnu 1855. gadā.

Braucot pa mūsdienās izbūvētajiem asfaltētajiem ceļiem, automašīna stāvajos kāpumos nemaz tik priecīgi netraucas, bet dara to ar zināmu piepūli, tāpēc tiešām pārņem apbrīna, domājot, kā ļaudis valdniekam te izbūvējuši atdusas vietu pirms vairāk nekā 170 gadiem.

Valdnieka kaps tur atradies līdz 1916. gadam, kad Pirmā pasaules kara laikā Melnkalni okupēja Austroungārija. Okupanti šejieniešiem nozīmīgajā Lovčena kalnā nolēma uzcelt pieminekli Austrijas imperatoram Francim Jozefam. Nevēloties, lai piemineklis Austrijas imperatoram atrastos tajā pašā vietā, kur dienvidslāvu nacionālais simbols, Austroungārijas varas iestādes pieprasīja, lai Ņegoša mirstīgās atliekas atkal tiktu pārvietotas atpakaļ uz Cetiņi. Melnkalniešiem šajā jautājumā nebija lielas izvēles. Mirstīgās atliekas tika izvestas serbu pareizticīgo garīdznieku uzraudzībā, lai austrieši netiktu apsūdzēti apgānīšanā. Līdz kara beigām Ņegoša kapela tika nopietni bojāta.

Pēc kara, kad Austroungārijas impērija tika sagrauta, vietējās varas iestādes ilgi risināja sarunas ar Dienvidslāvijas valdību par jautājumu, kur, kad un uz kā rēķina Ņegošs tiks apbedīts.

Melnkalnes amatpersonas atbalstīja sākotnējās kapelas atjaunošanu, savukārt Belgradas varas iestādes pat izsludināja konkursu, lai izbūvētu šajā vietā mauzoleju. Tomēr līdzekļu trūkuma dēļ līdz 1925. gadam mauzoleja plāni tika atmesti, un sākotnējā baznīcas ēka tika rekonstruēta, iesvētīta un valdnieks atgriezās savās mūžamājās kalna virsotnē. Vēsturnieks Endrjū B. Vahtels rakstījis: “Dienvidslāvijas presē plaši aprakstītā notikuma tonis robežojās ar dievbijību, kas vairāk piemērota attieksmei pret svēto, ne rakstnieku.”

Otrā pasaules kara beigās Dienvidslāvija nonāca komunistu pakļautībā. 1952. gadā Dienvidslāvijas komunistiskās varas iestādes nolēma aizstāt Ņegoša kapelu ar Ivana Meštroviča projektētu laicīgo mauzoleju, likvidējot bizantiskā dizaina pēdas. 1960. gadu beigās kapela tika nojaukta, un līdz 1971. gadam tika uzcelts mauzolejs, ko varam apskatīt arī mūsdienās.

To, cik šī vieta melnkalniešiem ir nozīmīga, var saprast jau no tā vien, ka Ņegoša kaps kalnā ir minēts pat valsts himnā.

Lai nokļūtu mauzolejā, automašīna būs jāatstāj autostāvvietā un jāmēro ceļš pa stāvām kāpnēm, veicot vairāk nekā 400 pakāpienu. Līdz svētvietas vārtiem bez maksas var uzkāpt ikviens un palūkoties uz fantastisko ainavu. Savukārt ieeja mauzolejā pieaugušajiem izmaksās 8 eiro.

Mauzolejs izbūvēts iespaidīgi robusts un jau priekšpagalmā vērojams majestātiskums, bet tā centrā atrodas milzīga, valdniekam veltīta skulptūra, virs kuras zaigo kupolveida griesti, kas izklāti ar īstu zeltu.

Nokāpjot pa kāpnēm dziļāk kalnā, var apskatīt arī Pjotra II Petroviča Ņegoša kapu.

Aiz tā noteikti vērts doties vēl kādus 100 metrus pa šauru taku uz tālāko skatu laukumu. No tā, ja paveiksies un nebūs mākoņu kā mūsu viesošanās reizē, varēsi saskatīt gan Kotoru, gan iespaidīgo ieleju.

Pēc tam, ka kalns iepazīts un telefonā noteikti jau kalnu bilžu ir vairāki simti, iesaku arī nobraukt lejā uz nelielo Ņeguši ciematu un nogaršot vietējo prošuto jeb “Njeguški pršut” – lielisku, sālītu, nedaudz dūmotu šķiņķi, ko gatavo tieši šeit un ko noteikti vērts iegādāties arī kā suvenīru. Te ir vairāki jauki krodziņi, kur ieturēt tradicionālu, brangu maltīti melnkalniešu stilā.